Kā pār-dzīvojat mīluļa nāvi?
Domāju, ka te ir gana daudz dzīvniekmīļu, kas jau ar šādu tādu pieredzi, un noteikti kāds lopiņš jau arī mūžībā aizvadīts. Kā jums ir - ja viena vairs nav, esat drīz vien lūkojuši pēc cita, vai pēc konkrētā mīluļa zaudēšanas vairs nevienu citu negribat?imanuela 2 Es ieteiktu izsāpēt šo šķiršanos. Lai laiks dziedē! Un kad vairs tā nesāpēs,( asaras acīs sariešas ikreiz, kad atceras - ilgi) tad ņemt citu dzīvnieciņu. Jādod iespēja gan pieaugušajam, gan bērnam izsērot šo laiku.
Nu_ko_nu Deisa ,Tu statistiku vāc?
slieks Protams smagi... Bija man afgānu skaistule, nu jau labākos medību laukos...Pēc tam visi centās man iedāvināt vai pierunāt uz citu suni, bet man nebija nekādas vēlēšanās. Pagāja gads, tad vienu dienu tirgū manā priekšā iznira bomzis ar mazu kucēnu netīrā somā, un es pilnīgi automātiski iedevu bomzim 3 latus, paņēmu sunīti, un nesu mājās. Suga, kā kolēģi teica - Latvijas lauku lielais. :) Labāku draudzeni un mājas sargu nevaru iedomāties. Gribu teikt - ka dzīvnieki, vismaz manā dzīvē, ienāk paši.
bubucis_agucis10 3 man dzīvnieks ir līdzvērtīgs bērnam,kad glabāju savu cilvēka mazāko draugu -mīluli,sāpes bija nēapraxtāmas:(
STELLITA
1
2
Man nācās, šopavasar, iemidzīnāt savu mīļo minku,13 gadus bijām kopā...joprojām nevaru pierast, ka viņa mani negaida,kad veru dzīvokļa durvis. Mazu kaķuku bildes uzrunā, feisbukā,bet jaunu minku negribu,pārāk sāpīga bija tā aiziešana 4 mēnešu garumā...joprojām to ļoti pārdzīvoju.
| << iepriekšējās | Atbildes 21 līdz 25 (kopā 25) |
pievienot viedokli
uzdot jautājumu