Kā pār-dzīvojat mīluļa nāvi?

Domāju, ka te ir gana daudz dzīvniekmīļu, kas jau ar šādu tādu pieredzi, un noteikti kāds lopiņš jau arī mūžībā aizvadīts. Kā jums ir - ja viena vairs nav, esat drīz vien lūkojuši pēc cita, vai pēc konkrētā mīluļa zaudēšanas vairs nevienu citu negribat?

dogville    1 Man parasti kaads pats piesakaas...speciaali nemekleeju.Nespeeju iedomaaties maaju bez maajdziivnieka.

mojito    2 Peec kaada laika gribeejaas, bet taa arii nav sanaacis nevienu chetrkaajaino draugu panjemt....paardziivoju ilgi, kaadu gadu laikam...

Stulbaa_stulbene      Arī man pieteicās pats, aptuveni pusgadu pēc iepriekšējā mīluļa aiziešanas labākos medību laukos. Pirmajos mēnešos teicu, ka nekad mūžā vairs dzīvnieku mājās negribēšu, jo rižais jau bija kļuvis par ģimenes locekli, bet nenožēloju ne pa gramu, ka man ir jauns mājas iemītnieks.

Torpedo    6 Vairs nevienu neņemšu. Es savu suņu aiziešanu pārdzīvoju vairāk nekā radinieku. Negribas tam atkal iet cauri

selnija_      Man arī pieteicās jau tad, kad mana rižā meitene uz miršanu bija. Iepriekš jau biju nolēmusi vairs nevienu uz mājām neņemt, bet kā lai neglābj, acs trauma tomēr. Tā arī palika mājās.

Ladybug123    1 Pēc taksīša bojāejas, jau pēc mēneša mājās bija "vilcenīte"........ tas tukšums vienkārši bija neizturams....

Bellatrixa    2 Arī visi ir atnākuši paši. Un, lai gan ir augts laukos, kur tas ir normāli, ka kāds nomirst, cits nāk vietā - dabiskā lietu kārtība, nav tomēr tā, ka kādu, kas bijis īpaši mīļš, tik ātri piemirst, pat ja tukšums nav palicis. Pēc savas strīpainās, kas man pieklīda, kad biju pati vēl gandrīz bērns, ilgojos vēl tagad, nu jau trīs gadi pagājuši.

spradzite1984    6 Ir nācies vest suni iemidzināt- ar kuru kopā esmu uzaugusi-nu jau vairāk kā 10 gadi pagājuši-bet vēl tā sāpe ir sirdī; Pēctam kaķi nespēju izglābt un nomira-lai ar tika darīts viss iespējamais; Tas ir tāpat kā zaudēt ģimenes locekli;

Lucy    2 Mūsu skaitā kaķu meitene nodzīvoja gandrīz 19gadus,sēras bija visiem,īpaši man,raudāju katru rītu kādas nedēļas 2ivas,jo nebija kas sagaida un nebija kas prasa ņammu:(( bilde vēljoprojām mums ir mājās,apglabajām mazās Juglas krastā mežmalā,bieži tur braucu tagad ar suni paskrieties.:((
Teicu nekad vairs man nebūs dzīnieki,pagāja kādi 4.5 gadi,tad sāku domāt,ka tomēr mājās vajag dzīnieku,jo to uzticību,gaidīšanu laikam prot tikai suns.
Mums gan peles nekad majās nav bijušas./šoks/.Kas tas par ūķi,ka peles dzīvo mājās,laukos vēl saprotu,bet pilsētā?

J_K  1   Sesks atmeta pedāļus. Žēl jau, protams, bija, bet es tādām lietām viegli tieku pāri. Ilgi jau gan nodzīvoja.
Es esu laukos uzaudzis kur tas ir dabīgā lietu kārtība. Nodzīvoja savu mūžu un aizgāja, tā tas ir.
Citu mājdzīvnieku gan neesu pa pusotru gadu paņēmis, bet tikai tāpēc, ka šobrīd dzīves ritms tāds, ka nespētu par viņu pienācīgi rūpēties, bet seskiem vajag ļoti daudz uzmanības. Gan jau kādreiz.

vechuks  2   Tev vien atliek izlēkt pa logu, nodurties vai nošauties.
Iespējas lielas ar lopu satikties un būt kopā uz mūžiem citos medibu laukos.

Basteta    5 Mana melnā mīlule bija fantastiska, taču diemžēl pēc smagas slimības un ilgas cīņas tomēr izglābt nebija lemts. Faktiski, tas ir vēl smagāk, nekā zaudēt kādu ne tik tuvu cilvēku. Tomēr man drīz vien deva iespēju paņemt citu jaukumiņu gaidībās, kā rezultātā drīz vien drūmā noskaņa pazuda paskatoties uz kuplo ģimeni un pūkainiem mazuļiem. Pēcāk tie bija uz izķeršanu, pat pietrūka. Tad nu vienu mazo atstāju sev un jaukumiņu atdevu pēc piederības. Tomēr melnā mīlule vienmēr paliks atmiņā kā fantastiska būtne.

Solda    4 Sāpīga tēma. Zinu, kā ir 2 stundas raudāt ar beigtu kaķi klēpī. vel joprojām ir sāpe un maza kapa kopiņa iepretim guļamistabas logam, bet - tik daudziem pietrūkst mīlestības, tādēļ tagad uz dīvāna gozējas cits raibums...

Zeltiite  8 1 Vai nav patīkamāk, tomēr, mīlēt cilvēku?? Un veltīt laiku tam? Ja laiks ir piepildīts ar draugiem, ģimeni, bērniem, darbu, mācībām, tad dzīvnieks ir tikai lieks laika atņēmējs. Bet katram jau ir savas prioritātes ;D

spradzite1984  1 4 Nu nez-visi mājdzīvnieki kas man bijuši-ir bijuši kā ģimenes locekļi; Mīļāku kaķi- kā man tagad mājās- pat iedomāties nespēju; Sēž katru vakaru pie loga un gaida mājās-tiklīdz ieeju kāpņu telpā, tā skrien jau pie durvīm un pa visu kāpņu telpu dzirdams ir ņauuuuu; Gudrs, medīgs un smuks :)Regulāri noķer kādu trofeju uz balkona un ienes man gultā :D Ne ne, cilvēks kas nemīl dzīvniekus-tas nav cilvēks :) Pārdzīvot un izsāpēt protams var visu-bet aizmirst patiesu draugu- nekad :)

av2    1 Maajaas, savaas, noteikti vajag gan suni, gan kakki . Bet dziivoklii? Arii man ir kakkis, dziivoklii. Nebija mana izveele, vai veelme. Pacietu, un pieradu pie taa melnaa purninna ,Mura.Gruuti vinnam dziivoklii . Bet izaudzis te, un jau 16 gadus. Pierasts , protams. Mees abi skataamies telluku ssad tad. Saldeejums vinnam garsso.Protams vinnam gan "ir citi miillaakie raidiijumi" , kaa man :)) Ssad tad "sakaujamies" arii , he, he.
Un kaa buus, kad vinna vairs nebuus? Domaaju, ka nennemssu gan, jo....dziivoklii tomeer ir gruuti dziivniekam.Bet nedomaaju, ka tik baigi paardzivossu, ka savaa laika, veel Latvijaa, peec sunna (melnbaltais kollijs ) pazaudeessanas.

Cafe_Noir  2 3 it kā saprotami [jo ilgāk dzīvoju pasaulē, jo vairāk sāk patikt dzīvnieki], tomēr vienalga jocīgi - tuva rada nāve ir špicka salīdzinājumā ar mājlopiņa dabisko procesu, lai arī ir skaidrs, ka mājlopa maksimālais mūžs ir padsmit gadi

seleste    1 Kad mana kaķene pazuda tas bija briesmīgi... meklēju viņu pa visām tuvākajām sētām, saucu, skatījos pagraba lūkās. Domāju, ka nevienu citu nekad neņemšu, taču pēc gada nospriedu, ka mince jau nebūs vairs dzīva un neatradīsies, un paņēmu mazu kaķēniņu. Un notika brīnums - atradās arī mana vecā mince, kas bija klaiņojusi un pārmaiņus bijusi arī patversmē. Pārmaiņus pēc tā kad bij viņu tur meklējusi un nomainījusi telefona numuru... Sēdēja un skatījās uz kanārijputniņiem, kas bija iebāzti logā ar visu būri mājā manas ielas galā. Tieši tā kā atcerētos kā bija tos vērojusi mājās ( man arī reiz bija divi kanārijputniņi). Pēc ģīmja pazinu uzreiz, taču vēl mājās pētīju vairākas dienas mince bildes un atzinu ka tā ir viņa, tikai ļoti noplukusi... Viens otrs smejās, ka iespējams esmu paņēmusi citu kaķi, nevis savu veco, bet es domāju, ka ja arī es būtu paņēmusi citu kaķi, tas labāk nekā būtu atstājusi uz ielas veco, neēdušu, nevienam nevajadzīgu, bez sava bara... Ar kaķi katrā ziņā bija smagāk nekā ar kanārijputniņiem. Tomēr putniņus man kaut kā negribas vairs, būrītis gan vēl joprojām tukšš stāv. Bet reiz man bija arī sunītis, kurš saēdās žurku indi skriedams pa kopējo sētu. Tad gan es ilgi nespēju aizmirst kā viņš nabadziņš mira, pamazām izdzizdams, un neviens tolaik nespēja palīdzēt (nezinu kā tagad). Mocīja arī vainas apziņa, jo es tak pati laidu viņu sētā aiz sava gan pieredzes trūkuma, jo bija slinkums iet ar šuneli pastaigā. Un sunīti varbūt tāpēc vairs negribas, sunīti laikam tomēr vairs nekad neņemšu.

Bikini    2 Man vienmēr ir bijuši dzīvnieki, gan kad laukos dzīvoju, tur tas tā dabiski, bet kad uz dzīvokli pārcēlāmies paņemu līdzi mīļo runci, bet viņš aizmuka, un tā arī neatradās, ļoti pārdzīvoju, bet drīz paņēmām citu runčuku, to laidām ārā ciematā, diemžēl mašīna viņu sabrauca. No tās reizes man ir bijuši tikai istabas kaķi, patreiz lūkojos pēc jauna mīluļa, jo uzskatu ka bērniem vajag mācēt rūpēties par dzīvnieku, tas attīsta atbildības sajūtu. Zinu ka tas būs kaķis, jo viņi nebrīvi pacieš vislabāk. ;-)

Līdzīgi jautājumi
Suņa nāve (48 atbildes)Ko darīt ar ķermeni pēc nāves? (37 atbildes)Nāve (31 atbildes)dzīve un nāve (48 atbildes)
Līdzīgi jautājumi:

Suņa nāve (48)

Ko darīt ar ķermeni pēc nāves? (37)

Nāve (31)

dzīve un nāve (48)

Uzdot jautājumu
Kontakti: info@jautajums.lv | Lietošanas noteikumi
jautajums.lv sadarbojas ar iepazīšanās portālu oHo.lv.
© 2010
Twitter Draugiem Facebook uz e-pastu
Lietojam sīkfailus, lai personalizētu saturu un reklāmas. Sapratu