Kā Jus sadzīvojat ar drauga pazaudēšanu ?

Mailija    10 Saprotu ka runa iet par iemīļotu mājdzīvnieku.Nu ko lai saka-iemīļots mājdzīvnieks ir tāpat kā ģimenes loceklis un protams zaudējums ir sāpīgs un to neaizvietos neviens cits "sunītis vai kaķītis"
Bet jāsaprot ka nekas nav mūžīgs un mājdzīvnieku mūžs ir krietni īsāks kā cilvēku.Atliek TIKAI SAMIERINĀTIES un varbūt pēc kāda laika paņemt citu mīluli un tam atkal veltīt savas rūpes.

miers2  16 7 kas tur suns vai kaķis - man pirms gada kompis saplīsa - nevienam nenovēlu

Mailija  6 13 miers2,nu salīdzinājums ir galīgi nevietā!Dažkārt ja nav ko rakstīt labāk NEKO nerakstīt!

miers2  6 5 kāds temats , tāds salīdzinājums, Mailij

lilja17    2 No personīgās pieredzes- laiks dziedē visas brūces. Man vajadzēja divus gadus, kamēr saņēmos iegādāties jaunu mājdzīvnieku.

HONEY_APPLE    2 Kur tas draugs pazuda? Mežā, sastrīdējāties, jeb nomira?
Jeb tā bija draudzene? Katrā gadienā ir atšķirīgi varianti.

sandra111  1 3 8 gadi,,,pagajusi,,,:((((
nevaru pat paskatities ne uz to skirni,,,ne uz kuceniem,,,ne pieaugusiem skirnes parstavjiem,,,
SMAGI.

Tessa    8 ja tas par majdziivnieku, tad ljoti grushi gaja. 17 gadus kopa nodziivojam. 2,5 gadus uz kakjiem skatiijos no attaluma. bet tad man no patversmes atveda skaistuli, nejautajot, gribu vai ne. Tagad man ir Kazimirs. kadreiz bija majas kakjis, bet vinja tantinja nomira un tantinjas meita izlika ara. Kaiminji zvaniija patversmei, lai savac, citadi cilveks nekad nav gajis lauka. patversme vinjsh sabija kadas 2 nedeljas. un nonaca pie manis. pieriivejamies un draudzejamies. bezgala miiljsh.

piladzoga    5 njā ,pazaudēt četrkājainu draugu..tā ir bēdu ieleja..

alvis25    11 Paldies kas to saprot . Bet kas par to ņirgājas nav cilvēka vārda cienīgi .

marselis    2 smags parbaudijums kats musu zaudejums
bedigi....
atliek saudzet jaukas atminas....

and_if_i_had_you    5 vienk.raudu un raudu - pat tagad pēc 9 gadiem...neiespēji pārstāt,kad piemin -
man liekas,ka cilvēkam,kuram ir mīļš un dārgs sava kaķis vai suns(vai pat kāds cits dzivnieks)raudās kad atcerēsies,kaut vai tikai asara vien...
jauki apzināties,ka ir cilvēki,kas arī skumst pēc kaķa tik ilgus gadus....

Luusila    16 Toreiz biju nozvērējusies, ka nupat jau pietiek. Tāda kaķa man nekad vairs nebūs, tāpēc pietiek. Pagāja kāds pusgads, un mani par savu saimnieci izvēlējās tāds noplucis, nošņurcis, nevienam nevajadzīgs kaķu pusaudzītis- no dzimšanas bomžiks, reizēm žēlsirdīgas rokas pabarots, tramīgs, pūžņojošām ačelēm un nopļūtītu pakaļgalu. Nāca rudens ar aukstiem vējiem un nebeidzamiem lietiem...Tā kaķadzīvība ierāpās pa atvērtām durvīm pie manis mašīnā, trīcēja no bailēm un aukstuma, un, acīs skatoties, jautāja: "Drīkst, es būšu tavs kaķis?" Ko man atlika atbildēt?

Vislabākais, ko jūs varat sava dzīvnieka piemiņai par godu darīt, ir dot mājas vēl kādam, kam tas nepieciešams.

and_if_i_had_you      j;a,un savā veidā jau tomēr katrs atrod tās mājas ,kas ir tās īstā mājās...liktenis!

Students02    17 Kaķenīte pavadīja mani pa dārza takām, kad tur biju! Viņa izlīda no kādas krūmapakšas un tipināja man pretī ņaukšķēdama, kad dienas vidū iegāju pēc gurķiem. Bet brīžos, kad ravēju, šī burzījās pa izravēto dobes daļu, berzēdamās pret mani un stādiem dobē...un murrāja, smaidīdama ar savām zaļajām kaķu ačelēm, lūkodamās manī!
Pirmdien izgājām dārzā kā parasti, bet kaķene sāpīgi ņaukšķēja, sauca mani palīgā, tikai es nesapratu, kas noticis, kā palīdzēt. Vilkdamās nopakaļus, viņa šoreiz raudzījās manī lielām, tumšām, bailēs ieplestām acīm... Tad es vēl nezināju, ka viņa sāpēs šādi atvadās no manis.....
Es viņas atradu otrajā dienā vešūzī. Tur viņa ar savu mazo brālīti sāka apzināties šo pasauli pirms veseliem sešpadsmit gadiem. Lai aizietu uz saviem jaunajiem medību laukiem, viņa izvēlējās to pašu veco vešūža klona grīdu, uz kuras rotaļājās sen...tik sen savā bezbēdīgajā bērnībā...
Apglabāju kaķenīti blakus karaliskajām lillijām un uzstādīju viņai magoni! Magone šodien atvēra savu otro ziedu...bet man joprojām puņķojas deguns un ik brīdi acis piebirst ar gružiem...jo viņas kustības dārzā sadzirdu joprojām

Kemina  2 1 Nav ko puņķoties, paņem citu vietā.

Students02  2 2 Šobrīd man tas neliekas godīgi...

Tejas_roze    4 Ļoti, ļoti smagi. Pēc 18 gadu kopdzīves nomira mūsu minka. Brēca visa ģimene - arī tie ģimenes locekļi, kas jau labu laiku kā bija pametuši vecāku ligzdu. Mamma jau paguva nozvērēties, kas nekad mūžā vairs, bet pēc gada ziemā viņu uzdomāja kaimiņu pamests runčuks. Viss labi, runčuks bezgala sirsnīgs un jauks. Tā nu jau pagājuši 9 gadi. Tik mamma katru gadu uzpasē, lai roze uz kapiņa aug. Un minkiņas bilde sekcijā aiz stikla.
Man pašai bija mīļzvērs. Arī nu jau 9 gadi pagājuši kā citos medību laukos, bet bez asarām pieminēt joprojām nesanāk.