Par ētiku un dabas likumiem, mīlestību, utt.

Bibine (2011-06-28 16:45)      ... bet man nekādi naf saprotama šī "ētikas valoda", kad par kaut ko dvēselei MĪĻU saka "BRIESMĪGI MĪĻŠ LOPS".
Ikdienā ir nācies tikties ar cilvēkiem, kuri nokopj daudz slimākus dzīvniekus un neviens par nošpricēšanu nemin ne vārdu mutē. Ar dzīvniekiem šai gadījumā tāpat kā ar cilvēkiem - kamēr ir par ko nopirkt zāles, tikām esi humāna - zāles atvieglo viņa elpošanu, bet tad kad nav par ko nopirkt - klusējot samierinies, ka viņam šodien ir vienkārši grūti.
Ko var ieteikt, neatkarībā no suņa vecuma - pilnīgi izslēdz no viņa ēdienkartes industriālo paiku (t.i. veikala sauso, bundžu paiku). Tai vietā sāc vārīt dažādus dārzeņus, garšai nopērc kādu kaulu CT, var izvārīt kādu putru no auzu pārslām, griķiem u.t.t.t

Tessa (2011-06-28 17:03)      ja mes runajam par etiku un "ilgterminja",tad majdziivnieks,respektiivi liels suns-vispar parak dargs pasaciens.uz gadiem edak 15.un,pirms njemt majas,ir jaapzinas,vai tu ne tikai vinju miilesi un barosi,bet vai spesi parupeties,ja vinjsh saslimst-tapat,ka cilveks.es neteikshu,ka man nepatiik sunji,bet skaidri apzinos,ka izmaksas bus daudz lielakas,un ar tam ir jarekjinas daudzus gadus.
tapec saksim ar to-kapec cilveki nedoma,ka var notikt viss kas.un kategoriski nepiekriitu,ka "jamiil cilveki"
ja,es miilu savejos.kapec man vel kadu miilet?kada sakara?altruisms?es apsolos to dariit,ja bushu budistu klosterii dzeltenaja paltraka,ar noskutu galvu-tur bus ij etika,ij dabas likumi,ij miilestiiba.bet dziivnieks ir nesavtiigs.vinja pasha ir miilestiiba.lai ar savu raksturu,bet vinjsh IR par ko miilet,un tikai tapec,miilot dziivniekus,ir jaapzinas,ko tas var maksat un jau pirms vinju njem,kartiigi jaizdoma,vai tu to varesi.arii materiali.
un,cik sapratu,vinjam nav vel tas laiks,kad mirt,ta mes varam teikt par smagi ievainotu vai vezha skartu suni.ne diabetikji.
es iesaku iet pie arstiem.vel.un verot,kas notiek ar suni.ja paliks neizturami,tad shkjirties.
cilveki ir jamil,nu mljaaaaa.

karbonaade (2011-06-28 17:16)      Attīstoties pasaulei, ētikas jautājums paliek arvien sarežģītāks. Arī cilvēku var noturēt pie dzīvības, un viņš gadiem guļ gultā nespēdams parunāt... Vai arī vispār - pieslēgts pie aparātiem.
Un ja cilvēks cieš nemitīgas sāpes? Gadiem? Tad ko jūs darītu? Slēgtu to aparātu ārā vai mocītu tālāk? Te nav runa par tā vai šitā. Te ir runa nedaudz par citu - dabiskā izlase vairs normāli nestrādā. Velk ārā slimus suņus un neiznēsātus bērnus, tad visu mūžu gan tie suņi, gan bērni mocās, piedodiet, paliek pansionātos.

Kurā mirklī izraut to vadu un tam suņam iedurt šprici? Kamēr vēl viņš skrien, runā, vai jau tad, kad, kā Wolands teica, guļ savā čuru peļķē un nevar neko. Šobrīd mūsu varā ir vairāk nekā jebkad. Un filosofija un ētika vēl līdz tam nav tikusi. Nekad agrāk nebija iespējas noturēt pie dzīvības cilvēku, kam ir klīniskā nāve, vai arī saglabāt neiznēsāt bērnu, kam pat vēl visi orgāni nav līdz galam izveidojušies.
Nu kurš tagad būs tas, kas metīs to pirmo akmeni?

Ps. Varbūt pārāk nesakarīgi, bet es iesaku, pirms lamāties, visiem padomāt, ka katra situācija ir atšķirīga, un ne viss ir tikai balts un melns. Jo īpaši mūsdienās.

Pss. Atcerējos A. Munti, kura uzskati man ir tuvi, viņš iesaka pašam nošaut savu veco slimo suni. Viņa veidotās mājas dzīvniekiem Kapri, cik zinu, ir vēl šodien. Iesaku palasīt viņa "Stāstu par Sanmikelu".