Dzīvnieku greizsirdība.

marekst      piedaavaa runcim apmaksaat studijas juurskolaa :D runcim veel ir speeks bumbaas? vai bumbu vairs nav?

VecmeitaARrunci      Bumbu nav,bet jūrskolu...nē,mums bija un vēl ir mīlestība no pirmā acu skatiena.Iepazināmies internetā,viņš bija jau pusaudzis un saviem iepriekšējiem saimniekiem kļuvis lieks.

lAiida    1 Tātad runcītim ir psiholoģiska trauma, baidas ka tu ar vari adot... Atliek tik sadzīvot ar to un lepoties ka tev ir runcīts kā nevienam citam ;)

Krasula      Mana kaķene man arī šad tad mēdz maigi iekost rokā vai kājā, kad atgriežos no darba. Ceru, ka tas ir mīlestības apliecinājums... Greizsirdības lēkmes neesmu novērojusi. Pret svešiem parasti ir bailīga un neuzticīga. Dzirdot troksni aiz durvīm kāpņu telpā, dažkārt mēdz rūkt kā suns...

vilaki    1 Ar tādu tik tiešām tikai lepoties:) ....un,lai viņš to zin,ka lepojies:))

cilveex      Slikta audzināšana.
Mans kaķis ļoooti labi zināja, ka ne nagus, ne zobus palaist nevar, var bēgt, ja kaut kas nepatīk. Kost, imitēt cīņu... tas vnk nenotika nekad. Dzīvniekam mājā ir savs statuss - dzīvnieks un ļoti ātri sapratne par savu statusu ir ieaudzināma. Dzīvnieks ir sava saimnieka atspulgs.

VecmeitaARrunci    2 Kā jau rakstīju-kad nopirku,bija jau pusaudzis.Vienmēr sarāvās,kad gribēju noglaudīt galvu,murrāt sāka pēc pāris mēnešiem.ļoti tīrīgs,nagus asina tikai pie sava dēlīša un atļautās kastes.Ēd tad,kad esmu mājās.Jūt manu garastāvokli.Reiz,kad biju kaut ko ieēdusi nelabu un sāpēja vēders un vilka uz vemšanu,izstiepās man blakus un tik ilgi murrāja,kamēr aizmigu.Ja sāp galva,guļ blakus uz spilvena.Nepatīk maigoties,bet ir savs inrīta klēpīša rituāls-es dzeru kafiju,bet es viņam bužinu austiņas un pazodīti.No rīta modina piecas minūtes pirms zvana.Pirms brīvdienām jāpasaka,ka rīt guļam.No savas ilggadējās pieredzes gan ar kaķiem ,gan suņiem zinu,jo vairāk ar viņiem runā,jo vairāk dzīvnieki cilvēciskojas un vairāk saprot.

Mark0      apmaini tak 1x nabagam kastē smiltis... :D

indigo_1982    2 Manai kolēģei bija kaķene,visparastākā Latvijas svītrainā.Kad piedzima bērns,viņa uzņēmās pilnīgu šefību pār puiku.Klāt laida tikai māti un tēvu,uz pārējiem šnāca un meta ar nagainu ķepu.Kad puiku veda pastaigāties,kaķene gulēja blakus ratiņos.Jāu vēlāk,kad puika jau sēdēja,kaķene brauca lejā,grozā.Kaķene smagi saslima un nācās nopotēt,tās bija visas ģimenes sēras un puikam pat nācās dot nomierinošas zāles.Es nebrīnos,kad dzīvniekiem nevēl mantojumus,veido visādus fondus.Viņi to ir pelnījuši.Arī tavs runcis,Vecmeit,ir super.Vienvārdsakot-tā ir mīlestība.

slieks      Veterinārs par manu suni teica "cilvēksuns". Tev ir "cilvēkkaķis". Laikam jau daļa dzīvnieku tiešām negrib akceptēt sevi kā dzīvnieku... Bet tas ir jauki, dzīvniekam viss interesē, visur grib piedalīties un paust savu attieksmi. Tu taču esi visa runčuka dzīve. Viņš ir personība.

pika_pika      Nu ar manu kaķeni ir otrādāk - viņa nekož man, viņa kož maniem ciemiņiem. Greizsirdības lēkmes! :)

undine      Man ir divas kaķes, katra savu raksturu, pašas sadalīja saimniekus, dēla kaķīte, kad viņš nav mājās uz ilgāku laiku skatās uz mani tā itkā es šo būtu apēdusi, ar mani vispār nekontaktē, sēž pie durvīm kamēr dēls ierodas.

diana1960    1 Man bja divi suņi-aziatene un dobermane,kas savā starpā nepārtraukti konkurēja un plēsās.Pie manas gultas tuvoties aziatene varēja tikai ar dobermanenes īpašu atļauju.Kaujas notika gandrīz katru nedēļu un beidzās parasti ar kārnās dobermanenes uzvaru.Aziatenei, 85kg smagai ,bija regulāri jālāpa savu lepno rudo kažoku.Vienreiz es saslimu -šausmīgi sāpēja kakls un visu nakti pavadiju pa puses guļot pa pusei nomodā.Un katru reizi ,kad atvēru acis abas gulēja pie manas gultas un uzreiz pieleca it kā uzprasot par manu labsajūtu.Kaujas bija aizmirstas, uz to nakti, protams.Tas parāda,kadu kontaktu var sasniegt ar dzivniekiem, ja attiecies pret viņiem ar sapratni ,ka ar sev līdzīgiem. Un mīlestība,ar kuru viņi tevi apvelta ir tik patiesa,ka analogu bieži nemaz nevar atrast cilvēku attiecībās.

Luusila    1 Tu jau pati redzi, ka palīdz sirsnīga aprunāšanās. Tas arī viss. Man darbs tāds, ka bieži jāstrādā svešu cilvēku mājās. Tur ir gan kaķi, gan suņi. Es vienmēr ar viņiem aprunājos un pastāstu, ko tagad darīšu; pabrīdinu, ka būs nepatīkams troksnis, bet no tā nav jābaidās. Sauciet mani kaut par traku, bet esmu pārliecināta, ka viņi saprot. Visi cimperlīgie un aizdomīgie māju kaķi ir mani akceptējuši jau 1. dienā, pašu saimniekiem par milzīgu izbrīnu.

Ai_bonija      Mūsu kaķis ir aptvēris ka tas ko mēs ēdam ir tas garšigākais. Seviški brokastīs, siers un aknu pastēte ir kārumi nummur viens ko nelaidīs nekad garām. Nosēžās uz blakus krēsla pie galda skatās mums mutēs uz skaļi laizoties rij siekalas ik palaikam iemurrājoties aicinoši. Kad viņš kautko no mūsu brokastu traukiem dabūn, ēšana notiek ar tik skaļu čāpstināšanu, ka pilnīgi mēs bez smaida nespējam iztikt. Tā čāpstināšana un skaļā siekalu rīšana vai skaļā savas mutes laizīšana pēc paēšanas ir burtiski tagad pēdējā pavasarī sākusies. Mēs jau smejamies večuks mums galīgi uz vecumu izlaižās.

Modris_D    2 Ko darīt ar tik mīļu un uzticamu runci? Turpināt izrādīt viņam savu mīlestību. Atceros, savulaik pie mums dzīvoja skaists runčuks - sudrabkrāsas pers-ekzots. Vienreiz, kad runčuks mēģināja skrāpēt dīvāna stūri, es to vietu apsmidzināju ar pretkaķu aerosolu. Un ko? Runčuks, nākot no virtuves un ejot garām apsmidzinātajam dīvana stūrim, uz brīdi sastinga, apostīja to, paskatījās uz mani un ne vārda nebildis, izgāja no istabas un nenāca pat vakarā gulēt man blakus. Un tad man nācās aiziet pie viņa, paņemt uz rokām, cieši piespiest sev klāt un nepārtraukti viņam stāstīt, cik viņš man ļoti mīļš un ka es vairāk tā nedarīšu. Tad runčuks man bija piedevis un atkal mēs bijām labi draugi. 2013-12-14